Chapter 20
Atmest mācīšonu i nav asaras
Originals
众人熙熙,如享太牢,如春登台。我独泊兮其未兆,如婴儿之未孩;累累兮若无所归。
众人皆有余,而我独若遗。我愚人之心也哉!沌沌兮!
俗人昭昭,我独昏昏。俗人察察,我独闷闷。澹兮其若海,飂兮若无止。
众人皆有以,而我独顽且鄙。我独异于人,而贵食母。
Tulkuojums
Dziļa Pārdūmāšona
Par ko ir šaite nodaļa?
Šis raksturs pīradūs sovu atškīrūšonu nu sabīdrīka. Rūnūtuo pīsadūs, ka tyukstūs mācībūs i tyukstūs zynōšonūs nūvedīs nu dabas, kura ir vysa lūta. Tuorsīs, ka vīns, kas atsacūtuo nu vysūs škīrošonūs – labū i striupū – atrodu mieru.
Kai tas sajiņ ar mani?
Vysodiena vysi leidzōs ar pīspiešonu – cik labi, cik striupi. Bet šis raksturs aicynūs padūmot par to, ka šys škīrošonys ir mūsū radūtys, nevis dabas dotys. Es dūmoju, ka sūls i bīsīs nav viņūsī, ko cyti sūla i bīs.
Kū man šūdīn doreit?
Šuodeitu pīvēroidys, kai es škīroju i vīrtīnuos – vai taidas škīrošonys ir vajāgi? Pavīnuojūs i klusūs vītuo i padūmoj, vai dūma par labū i striupū man dūs mieru voi vysu tikai asarūs.
Saistītī nodaļi
Mane refleksija
Kō jūs inspirē ši nodaļa? Kō jūs darisīsit ar to?